Grāfs Morics un Moricsala

Moricsala ir Usmas ezera sala, kas atrodas Moricsalas dabas rezervātā un ir senākā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā. Sala nosaukumu guvusi pēc Saksijas Morica nocietināšanās salā 1727. gadā.

1726. gadā pēc Kurzemes hercoga atraitnes Annas Joanovnas uzstājīgas prasības Kurzemes landtāgs par hercogu ievēlēja Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II dēlu Saksijas Moricu, tomēr tas nebija Krievijas impērijas interesēs.

1727. gadā no Rīgas Jelgavā ieradās ģenerālis Pēteris Lasī ar 3 kājnieku un 2 jātnieku pulkiem un Morics bija spiests bēgt no pilsētas un 8. augustā ar viņam lojālo karavīru vienību nocietināties Usmas ezera Zivju salā. Salas nocietināšanas darbiem un aizstāvībai viņš apbruņojis ap 600 zemnieku. 1727. gada 18. augustā Morics izdeva uzsaukumu, kurā atzīmēja, ka hercogistes teritorijā pretlikumīgi ienākuši sveši spēki, tādēļ aicināja iedzīvotājus ķerties pie ieročiem un pievienoties viņam uz salas Usmas ezerā. Uzsaukumam gan nebija efekta. Neredzot citu izeju, Morics lūdza krieviem iespēju atkāpties ar godu un 10 dienu laika izvest savas mantas un ieročus, bet tā vietā saņēma tikai 24 stundas. Viņa sardzes vienību (12 virsnieki, 33 kalpotāji, 98 dragūni un 104 kājnieki) gūstā saņēma krievi kopā ar 9 lielgabaliem.

Nav zināmi apstākļi, kādos Moricam izdevās izbēgt no Usmas ezera. Pēc vienas no leģendām viņš 19. augustā viens zirga mugurā pārpeldējis ezeru, pēc citas – pa braslu pārgājis ezeram pāri. Vēl cita leģenda vēstī, ka uz Ventspili Morics devies pārģērbies par kučieri. Ventspilī Morics sēdās kuģī un devās uz Dancigu, no kurienes rakstīja sūdzību vēstuli jaunajam Krievijas impērijas ķeizaram Pēterim II, bet tas nedeva nekādu rezultātu, tādēļ Morics atgriezās Francijā.

Saksijas Morics, arī Sakšu Morics (vācu: Moritz Graf von Sachsen; dzimis 1696. gada 28. oktobrī, miris 1750. gada 20. novembrī) bija Polijas karaļa un Saksijas kūrfirstistes kūrfirsta Augusta II ārlaulības dēls, kas uz īsu brīdi no 1726. gada līdz 1728. gada augustam (ievēlēšana anulēta jau 1726. gada oktobrī) bija ievēlēts par Kurzemes hercogu. Vēlāk kļuva par Francijas ģenerālmaršalu.

Saksijas Morics ir dzimis 1696. gada 28. oktobrī Goslārā. Viņš bija Polijas—Lietuvas ūnijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II un viņa favorītes Marijas Auroras no Kēnigsmarkas ārlaulības bērns. Viņš bija pirmais no astoņiem atzītajiem Augusta II ārlaulības bērniem, lai arī dažādos avotos minēts līdz pat 354 Augusta II ārlaulības bērniem.

1698. gadā viņa māte nosūtīja viņu pie tēva, kurš tikko bija ievēlēts par Polijas karali, uz Varšavu. Taču nestabilās politiskās situācijas valstī dēļ viņš lielāko daļu laika bija spiests uzturēties ārpus Polijas. Tas padarīja viņu diezgan patstāvīgu un tiek uzskatīts, ka tam vēlāk ir bijis pozitīvs iespaids uz viņa militāro karjeru. 12 gadu vecumā viņš iestājās Savojas prinča Eižena dienestā, kur piedalījās Turnē un Monsas aplenkumos, kā arī Malplakē kaujā. Bija domas viņu nosūtīt uz jezuītu koledžu Briselē, taču pret to iebilda viņa māte.

Lielā Ziemeļu kara laikā viņš dienēja Pētera I dienestā un cīnījās pret zviedriem. 1711. gadā Augusts II oficiāli atzina Moricu par savu dēlu un piešķīra viņam grāfa titulu. Pēc kara beigām 1726. gadā Kurzemes landtāgs pēc hercogienes atraitnes Annas Ioanovnas uzstājīgas vēlēšanās sakšu grāfu Moricu ievēlēja par hercogu, kaut arī Dancigā uzturējās hercogistes reģents Ferdinands Ketlers. Morics solījās precēt hercoga atraitni, tomēr tas nebija Krievijas interesēs. No Rīgas Jelgavā ieradās ģenerālis Pēteris Lasī ar karavīriem un Morics bija spiests bēgt no pilsētas un nocietināties Usmas ezera salā, kas mūsdienās tiek saukta par Moricsalu. Pēc aplenkuma salas Morica karavīri padevās un viņš atstāja Kurzemi.

Morics devās uz Franciju, kur 1736. gadā kļuva par ģenerālleitnantu, Austrijas troņa mantošanas karā 1741. gadā ieņēma Prāgu. 1744. gadā vadīja franču karagājienu uz Flandriju, 1745. gadā uzvarēja angļus pie Briseles un 1746. gadā tika iecelts par Francijas maršalu, 1747. gadā par franču iekarotās Nīderlandes pavēlnieku.

Saksijas Morica mazmazmeita ir franču rakstniece Žorža Sanda.

Amandīne Aurora Lusila Dipēna (franču: Amandine Aurore Lucile Dupin, baronese Didevana (Baronne Dudevant), vairāk pazīstama ar pseidonīmu Žorža Sanda (George Sand), 1804. gada 1. jūlijs — 1876. gada 8. jūnijs) bija franču rakstniece, romantisma pārstāve.

Dzimusi Parīzē 1804. gadā kā Aurora Dipēna. Saksijas Morica mazmazmeita. Pēc tēva nāves 1808. gadā viņa dzīvoja pie tēva mātes Noānas pilī Francijas vidienē. Šeit viņa iepazinās ar lauku dzīvi un ļaudīm. Šī apgabala vienkāršā, bet īstas lauku poēzijas pilno dabu viņa arī bieži aprakstīja savos darbos (īpaši romānā "Mazā Fadete")

No 1817. līdz 1820. gadam Aurora mācījās klostera skolā. 1821. gadā mira viņas vecāmāte un Aurora mantoja viņas īpašumus. Apprecējās ar baronu Didevānu, bet 1831. gadā šķīrās no vīra un kopā ar savu meitu Solanžu devās uz Parīzi. Tur viņa sāka strādāt literāru darbu un pieņēma pseidonīmu Žorža Sanda (George Sand).

Žoržas Sandas darbi saista ar sirsnību un bagātu jūtu pasauli. Viņas daiļrade ir romantiska un liriska. Viņas varoņi nāk no ikdienas, bet rakstnieces iztēlē tiek idealizēti. Žorža Sandas literāro darbību sadala 3 periodos:

  1. Romantisma un lirisma pilni kaislību romāni, kuros tiek aizstāvētas sieviešu tiesības ("Indiāna", "Valentīna");

  2. Revolucionāri romāni, kuri nostājas pret sava laikmeta nebūšanām jeb romantiski sociālie romāni ("Konsuela", "Grāfiene Fon Rūdolšate");

  3. Romāni, kuros pausts lauku idilles tēlojums ("Mazā Fadete").